Doloresa Volkopa - Mani raksti/ Blogs

Taisnība vai harmonija? Psiholoģiskā noturība attiecībās - izvēle starp virsroku un laimi

Tue, 03 Mar 2026 17:38:00 +0000

Vai esi piedzīvojis brīdi, kad kāda situācija Tevi burtiski “uzvelk” - rodas spriedze, aizkaitinājums vai pat dusmas, un šķiet, ka vienīgais pareizais solis ir panākt savu - izskaidrot savu skatījumu un aizstāvēt savu nostāju neatkarīgi no sekām?

Atceries tādu situāciju un uzdod sev šos jautājumus:

Vai es pats varu šo situāciju ietekmēt? Ja jā, tad kā tieši es to varu darīt un vai šis ieguldījums (laiks, enerģija, emocijas) patiešām būtu tā vērts?
Ja atbilde ir nē, tad pareizais solis nav cīņa, bet mēģinājums pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir.

Ikdienas komunikācija un iekšējā spriedze

Ikdienā mēs bez īpašas piepūles izsakām gandrīz 15 000 vārdu, un līdz ar to nepārtraukti sastopamies ar izvēli - kad runāt, kad aizstāvēt savu viedokli un kad tomēr apstāties, ļaujot lietām vienkārši būt. Īpaši jaunības maksimālisma laikā, ir dabiska vēlme aizstāvēt savu skatījumu, panākt taisnību un pierādīt, ka tieši mūsu redzējums ir pareizais. Ar gadiem šis spars bieži kļūst mierīgāks, un mēs vairs ne vienmēr steidzamies cīņā, lai gan dziļi sevī joprojām jūtam vajadzību aizstāvēt savus ideālus.

Attiecībās ar cilvēkiem, jo īpaši starp tādiem, kam ir rakstura atšķirības, palīdz vienkāršs, bet būtisks jautājums: “Vai Tu gribi panākt savu taisnību vai harmoniju?’’

Arī darbā ar klientiem nereti atklājas, ka komunikācijas nesaskaņas darbā vai mājās rada stresu, nogurdina cilvēkus un pakāpeniski rada spriedzes uzkrāšanos, kas vēlāk var detonēt un kļūt par kaut ko nopietnāku. Ārēji viss var šķist pieklājīgi un pat apmierinoši, bet iekšēji gruzd sajūta, ka otrs nesaprot, un rodas doma - cik skaidri man tas vēl jāsaka?

Mēs nevaram mainīt citus - tikai savu attieksmi

Ir skaidrs, ka nevar izmainīt katru savu kolēģi, priekšnieku vai ģimenes locekli. Mēs varam mainīt tikai savu attieksmi. Bet kā?

Pirmais solis šajā virzienā ir apzināties savas uzvedības motīvus - kas man šajā situācijā ir svarīgs, kādas vajadzības es aizstāvu, vai mani vada principialitāte un ideālisms. Ja šie motīvi ir spēcīgi, pieņemt apstākļus un citus cilvēkus tādus, kādi tie ir, kļūst grūtāk, jo šķiet, ka, piekāpjoties, mēs nododam paši sevi.

Un mūsos katrā ir arī elastīga daļa, kas spēj pieņemt otru ar visu viņa atšķirīgumu. Pasaule nav tikai melna vai balta, nav tikai nulle vai simts. Skatoties plašāk, mēs nezaudējam savus motīvus, bet padarām tos elastīgākus, ļaujot apmierināt savas vērtības un vienlaikus pieņemot to faktu, ka otrs cilvēks vienkārši ir tāds, kāds viņš ir, vai ka konkrētā situācija ir tāda, kāda tā ir.

Akceptējot šo realitāti, situācijas parasti atslābst, un iekšējā spriedze mazinās. Izlemjot otru vairāk “neaudzināt” un nepārveidot pēc sava prāta, mēs padarām savu ikdienu vieglāku, jo atbrīvojam fokusu un enerģiju tam, ko patiešām spējam ietekmēt.

Manā izpratnē harmonija vai laime ir tam cilvēkam, kurš spēj atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un pretošanos, kurš nepadodas pārāk ātri, bet arī necīnās pārāk ilgi.

Jautājums - “Savu taisnību vai harmoniju?” - īstajā brīdī palīdz piebremzēt un izvērtēt: vai patiešām vēlos upurēt savu un citu mieru, lai par katru cenu pierādītu savu taisnību un panāktu savu, vai tomēr man svarīgāka ir harmonija attiecībās.

Harmonija sākas ar realitātes pieņemšanu

Tieši nosvērta pieņemšana ir viens no reziliences jeb psiholoģiskās noturības stūrakmeņiem.

Rezilience nozīmē spēju atgūties pēc satricinājumiem, saglabāt iekšējo elastību un atjaunot līdzsvaru arī tad, kad nespējam kontrolēt ārējos apstākļus.

Interesanti, ka šis jēdziens sākotnēji nāk no fizikas, kur tas apzīmēja materiāla spēju pēc deformācijas atgriezties sākotnējā formā. Psiholoģijā tas nenozīmē, ka cilvēks necieš vai nekad nepiedzīvo grūtības, bet gan spēju pēc spiediena atjaunot līdzsvaru - nevis kā akmenim, kas paliek ciets un neelastīgs, bet drīzāk kā priedei, kas vētrā lokās, bet nelūzt.

Psiholoģiskā noturība veidojas brīdī, kad Tu pārstāj mēģināt mainīt citus un sāc apzināti izvēlēties savu attieksmi, robežas un reakciju. Tieši tur rodas iekšējais līdzsvars, kas ļauj būt attiecībās bez pastāvīgas spriedzes. Esmu sistēmiskais koučs Doloresa Volkopa un ja jūti, ka Tev nepieciešama saruna - uzraksti.

Ko es varu kontrolēt? Tikai sevi un savas personīgās robežas - un tas ir vairāk, nekā Tev šķiet

Tue, 03 Mar 2026 17:35:00 +0000

Ir brīži, kad pamani - lielākā daļa iekšējā nemiera nerodas no paša notikuma, bet no nozīmes, ko tam piešķir. To veido Tavas domas, pieņēmumi un mēģinājumi izskaidrot, kāpēc otrs rīkojies tieši tā, ne citādi.

Mēs bieži dzīvojam ar klusu pārliecību, ka miers iestāsies tad, kad citi kļūs saprotošāki, pieejamāki, konsekventāki vai vienkārši - citādi. Tāpēc gaidām atbildes, paskaidrojumus un reakcijas. Iekšēji pielāgojamies, cerot, ka tas kaut ko izlīdzinās.

Mēģinājums kontrolēt nekontrolējamo

Bieži vien tas, ko mēs uzskatām par attiecību sarežģītību, patiesībā ir nogurums no pastāvīgas pielāgošanās citiem. Nogurums no mēģinājumiem paredzēt. Nogurums no vēlmes neizjaukt. Nogurums no iekšējās spriedzes, kas rodas, kad nezinām vai drīkstam palikt pie sevis.

Šis mehānisms īpaši spilgti atklājas darba vidē, piemēram, sapulcē Tu izsaki ideju, pie kuras esi nemitīgi strādājis, taču Tavs kolēģis to noraida ar īsu, skeptisku komentāru. Telpa kļūst saspringta un Tu iekšēji sāc sevi analizēt - vai izklausījos nepārliecinoši? Vai arī nepietiekami sagatavojos - varbūt vispār nevajadzēja runāt?

Taču tajā brīdī realitāte ir vienkārša - otrs cilvēks izteica savu skatījumu. Tu vari izvēlēties precizēt domu vai atstāt to kā ir, bet Tu nevari kontrolēt viņa reakciju - Tu vari kontrolēt tikai to, kā tas ietekmē Tavu pašvērtējumu.

Kādā brīdī kļūst skaidrs, ka kontrole pār citiem cilvēkiem nekad nav bijusi reāla. Tā bija vien stratēģija, kā mēģināt justies drošāk pasaulē, kas ne vienmēr ir ērta vai paredzama.

Klusā robeža, kas neko nepaskaidro

Robežas bieži tiek pārprastas kā skaļi paziņojumi vai skaidri formulēti noteikumi, taču praksē visdziļākās robežas ir tās, kuras nav jāaizstāv ar vārdiem.

Tā ir atturēšanās no liekas reakcijas, tā ir spēja nepaskaidrot sevi tad, kad tas nav nepieciešams. Tā ir izvēle neiesaistīties sarunās, kurās Tu jau zini, ka atkal nāksies sevi ierobežot.

Arī profesionālajā vidē tas var nozīmēt pavisam konkrētu rīcību. Ja kolēģis regulāri kavē termiņus, Tu vari vai nu pārņemt viņa atbildību un klusi glābt situāciju, vai arī skaidri definēt savas robežas - vienojies par termiņu, atgādini par to un nepieņem citu pienākumus. Tas nav konflikts, bet struktūra. Tu nevari kontrolēt viņa darba stilu, Tu vari kontrolēt tikai to, cik daudz tas ietekmē Tevi un Tavu stabilitāti.

Kad Tu pārstāj uzreiz reaģēt uz katru skatienu, komentāru vai klusēšanu, Tu pamani, cik daudz enerģijas līdz šim tika iztērēts ārpusē - mēģinot saprast, labot vai darīt to, kas patiesībā Tev nebūtu jādara.

Par varu, ko mēs atdodam nepamanot

Citi cilvēki sāk mūs ietekmēt nevis tāpēc, ka viņiem būtu reāla vara pār mums, bet tāpēc, ka mēs paši viņiem to piešķiram - bieži cerībā, ka tas palīdzēs saglabāt līdzsvaru un apmierinās visus. Mēs gaidām, ka viņi rīkosies nobrieduši, spēs sevi paskaidrot un būs konsekventi.

Un, kad tas nenotiek, vilšanās rodas ne tikai par viņiem, bet arī par sevi. Mēs sākam sev jautāt: vai esmu pārāk prasīgs? Vai esmu pārāk jūtīgs?

Ne katrs cilvēks spēj izprast tās dziļās iekšējās telpas, kurās mēs dzīvojam ik dienu. Brīdī, kad pārstāj gaidīt no otra to, ko viņš nespēj Tev dot, Tu atgūsti spēju atgriezties pie sevis - bez rūgtuma, bez cīņas un bez vajadzības kaut ko pierādīt.

Kontrole, kas patiesībā ir izvēle

Vienīgais, ko Tu vari kontrolēt, ir tas

kur Tu ieguldi savu enerģiju,
kam Tu atbildi un kam nē,
kam Tu ļauj sevi ietekmēt,
un kam Tu vienkārši ļauj būt.

Šī attieksme nav vienaldzība, pilnīgi pretēji - tas ir briedums, kurā Tu vairs nemēģini pārvaldīt pasauli, bet mācies tajā dzīvot, paliekot kontaktā tikai ar sevi. Jo mazāk Tu centies kontrolēt citus, jo vairāk viss kļūst skaidrs - ne tāpēc, ka citi mainās, bet tāpēc, ka Tu pats vairāk nepazūdi. Un tieši šī klusā, nelielā darbība ir visstiprākā robeža, kādu iespējams novilkt.

Ja pamani, ka pārlieku bieži mēģini saprast, pielāgoties vai noturēt līdzsvaru attiecībās, kurās daudz kas nav Tavā kontrolē, atceries - Tev nav jāuzņemas citu cilvēku reakcijas, izvēles vai emocionālie procesi.

Iekšējais miers sākas brīdī, kad Tu atgriezies pie savām robežām, savas atbildības un savas ietekmes lauka.

Es, spēka un sistēmiskais koučs Doloresa Volkopa, savā darbā palīdzu cilvēkiem atšķirt, kas patiešām ir viņu ietekmē, atgūt iekšējo stabilitāti un veidot attiecības ar sevi un citiem, kurās nav jāzaudē sevi.

Pieci soļi, kā atrast motivāciju ikdienā un mainīt ieradumus - Tu esi spēcīgāks nekā domā

Tue, 03 Mar 2026 17:21:00 +0000

“Nu, tagad gan!” – cik reizes esam sev apsolījuši pievērsties veselīgākam dzīvesveidam, bet drīz vien atgriezušies vecajos ieradumos?

Iedomājies, ka šoreiz esi atradis iekšēju un ilgstošu motivāciju. Gada sākums, gavēnis, dzimšanas diena vai kas cits - Tev ir apnicis ikdienas ritms un gribas tajā ko mainīt. Sākotnēji motivācija ir augsta, bet pēc kāda laika šis spēks, kā jau ierasts, izgaist. Ko es daru nepareizi?

Tu zini ko darīt, bet kāpēc to nedari?

Bieži vien mums netrūkst zināšanu: mēs lieliski zinām, ko vajadzētu darīt, bet nezinām kā. Jāatrod metode, kā šos labos nodomus pārvērst konkrētā rīcībā un beidzot praktizēt (plānošana un pašdisciplīna).

Lielākā problēma, atsakoties no sliktiem ieradumiem, ir nepietiekams gribasspēks. Lēmums mainīt uzvedību nav pietiekams, turklāt motivācija mēdz būt neparedzams fenomens un tā var Tev zust.

Ir daudz pozitīvu psiholoģijas pētījumu par pašdisciplīnu, kas rāda, ka tā ir ierobežots resurss, tāpēc ļoti svarīgas ir motivāciju veicinošas stratēģijas, kas būtu atbalsts brīžos, kad būs zudis fokuss (Ebbe Lavendt, 2013).

Cīņa pret ieradumu domāšanu

Viens no galvenajām stratēģijām ir: pārmaiņas izdodas vieglāk, ja tās balsta cilvēka reālajos paradumos un motivācijā, nevis cenšas tos lauzt. Cilvēki ir atšķirīgi, un katru motivē citi faktori, tāpēc svarīgi iepriekš apzināt tipiskās situācijas, kurās pārmaiņas visbiežāk neizdodas, un sagatavot stratēģijas, kā ar to tikt galā.

Ir divi nozīmīgi faktori, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu - ieradumi un gribasspēks. Pat ļoti stipra griba bieži piekāpjas ieradumu priekšā. Piemēram, ja vēlies ēst vairāk dārzeņu, tas būs grūti īstenojams, ja ledusskapī ir tikai kotletes un kečups. Vai arī, ja skatoties televizoru, roka automātiski stiepjas pēc čipsu pakas. Šādi, nereti neapzināti ieradumi ir jāatpazīst un mērķtiecīgi jāmaina.

Iespējams, ka tiešām būs grūti

Mūsu “iekšējais sliņķis” automātiski virza mūs uz vieglākajiem (un nereti mazāk veselīgajiem) lēmumiem. Aukstā, tumšā ziemas rītā tas pārliecina palikt zem siltās segas. Gultā ir silti un mājīgi, savukārt aukstā grīda un dzestrā rīta gaiss nemaz nevilina celties.

Kontrasts ir pārāk liels, tāpēc ērtības ņem virsroku. Ja vēlies ēst veselīgāk, makaroni ar krēmīgu šķiņķa-krējuma mērci un parmezānu šķiet daudz vilinošāki nekā lapu salāti ar dažiem kukurūzas graudiem. Lai izvēle nosvērtos par labu veselīgākai alternatīvai, tai jābūt vai nu gardākai, vai vienkāršākai.

Svarīgi saprast arī to, ka motivācija veselīgam dzīvesveidam bieži rodas tieši darbības procesā. Tas nozīmē - dažkārt vienkārši jāaiziet uz sporta zāli, pat ja iedvesmas nav. Kad esi jau tur, motivācija nereti parādās pati un padara treniņu vieglāku. Cilvēki, kuri no rīta mostas ar spontānu vēlmi taisīt presītes un grauzt burkānus, diemžēl ir retums.

“Dažkārt impulss rodas vēlāk. Tāpēc nevajadzētu savus centienus padarīt atkarīgus no iedvesmas,” saka Lavendts. Viņš iesaka novirzīt uzmanību no grūtā uzdevuma un pievienot tam patīkamu elementu - piemēram, treniņa laikā klausīties mūziku vai veselīgu ēdienu padarīt pēc iespējas garšīgāku. Iespēja pārvarēt vecos ieradumus, kāri un citus šķēršļus lielā mērā ir atkarīga no iepriekšējas plānošanas un sagatavošanās.

Tik daudz, cik vien iespējams

Pozitīvās psiholoģijas pētījumi ir identificējuši vairākus konkrētus motivācijas avotus: vērtības, vēlmes, pienākuma sajūtu, apbalvojumus, citus cilvēkus un vidi. Tie ir tikai daži no veidiem, kā cilvēks var sevi motivēt. Jo vairāk dažādu motivācijas avotu tiek iesaistīti, jo lielāka iespēja sasniegt izvirzīto mērķi.

5 soļi, lai to panāktu:

1. solis - nosaki virzienu un mērķi

Skaidri formulē mērķi, ko Tu vēlies sasniegt (bez negatīva formulējuma).

Formulējot mērķi, izkāp no “autopilota” režīma un apzināti izvēlies jaunu virzienu. Kuru dzīves jomu esi tik ļoti atstājis novārtā, ka tagad jūti gatavību rīkoties? Izredzes sasniegt mērķi ir lielākas, ja motivācija nāk no iekšienes. Ja pārmaiņas galvenokārt vēlas darba devējs vai ģimenes loceklis, dzinējspēks ātrāk izsīkst. Mērķim jābūt reālistiskam, jāatbilst Tavām vajadzībām un ideālā gadījumā jābalstās Tavās vērtībās.**

2. solis - atklāj sliktos ieradumus

Kad mērķis ir noteikts, svarīgi izvērtēt savu pašreizējo uzvedību. Kuri ieradumi traucē virzīties uz priekšu? Varbūt katru rītu pa ceļam uz darbu iegādājies saldu bulciņu vai atsakies no treniņa, kad kalendārs kļūst pārpildīts. Nemēģini mainīt visu uzreiz - sāc ar būtiskāko šķērsli. Iespējams, palīdzēs veselīgas brokastis pirms iziešanas no mājām vai iepriekš rezervēts un apmaksāts treniņš, ko vairs nevar tik viegli atcelt.

Smadzenes ir plastiskas, kas nozīmē, ka ieradumus var pārveidot pakāpeniski. Ar katru atkārtojumu jaunā rīcība nostiprinās, līdz kļūst dabiska un viegla.

3. solis - izvēlies vidi

Pie lielveikalu kasēm kārdinošie saldumi vienmēr ir acu priekšā - un tas nav nejauši. Ikdiena ir pilna ar vilinājumiem, kas apgrūtina virzību uz mērķiem. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties vidi, kas atbalsta Tavas ieceres. Iespējams, regulāra grupas nodarbība būs labāks pamats rezultātam nekā treniņš vienatnē - kopā nepieciešama mazāka paškontrole, un vide palīdz noturēties uz kursa.

Sakārto savu ikdienu tā, lai veselīgas izvēles būtu visvieglākās. Ieguldi labā velosipēdā un atsakies no auto, iznes televizoru no guļamistabas vai vienkārši nepērc neveselīgas uzkodas - veido vidi, kas palīdz Tev sasniegt mērķi. Līdzīgi ir arī biznesā: meklē līdzīgi domājošos.

4. solis - citu atbalsts

Attiecības var kļūt par spēcīgu virzītājspēku jaunai uzvedībai. Mēs neapzināti pārņemam apkārtējo cilvēku paradumus, un veselīgs dzīvesveids mēdz būt “lipīgs”. Ja kāds ģimenē regulāri noskrien piecus kilometrus, bieži rodas vēlme izdarīt to pašu. Savukārt, ja citi ēd kūku, arī tu, visticamāk, paņemsi gabaliņu. Tas nenozīmē, ka jāizvairās no cilvēkiem ar mazāk veselīgiem ieradumiem, taču jaunā paraduma sākumposmā var būt noderīgi vairāk orientēties uz pozitīviem piemēriem.

5. solis - ieplāno neveiksmes

Neviena stratēģija vai motivācija nespēj pilnībā novērst kritienus. Uzvedību varam kontrolēt tikai tik ilgi, kamēr rīkojamies apzināti; neuzmanības vai spēcīgu emociju brīžos viegli atgriežamies pie ierastajiem, ērtajiem modeļiem. Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību jau paveiktajiem soļiem, lai cik mazi tie būtu. Vienkārši atgriezies ceļā un turpini no vietas, kur apstājies.

** Ja jūti, ka motivācija mainīt ieradumus ātri izsīkst vai pārmaiņas ir grūti noturēt ikdienā, atceries - Tev tas nav jādara vienam. Pārmaiņas kļūst reālas un ilgtspējīgas tad, kad tās balstās Tavās patiesajās vērtībās, vajadzībās un dzīves situācijā.

Es, sistēmiskais koučs Doloresa Volkopa, savā darbā palīdzu cilvēkiem konkretizēt mērķus, sakārtot iekšējo motivāciju un izveidot personīgu, reāli īstenojamu pārmaiņu ceļu.

Ja jūti, ka ir īstais brīdis sākt, sazinies ar mani - kopā izveidosim skaidru un Tev piemērotu pārmaiņu plānu.

Avoti
Lavendt, E. (2013). Positive psychology

Komandas koučings kā neaizstājams instruments savstarpējās komunikācijas līkločos: atslēga uz veiksmīgu komandu darbu

Wed, 12 Feb 2025 08:26:00 +0000

Komanda ir process un nekad nebūs tā, ka visi komandas dalībnieki ir ideāli vienlaicīgi. Ikviens no mums ir piedzīvojis dažādas komandas fāzes un dažādības personībās. Komandas dalībnieki ir kā sāls un pipari - atšķirīgi, bet vienlīdz svarīgi, un visi kopā padara komandu darbu daudzveidīgāku. Tomēr, lai šī dažādība būtu efektīva un rezultatīva, tai nepieciešama vadība un atbalsts, ko sniedz komandas koučings*.

Kāpēc komandas koučings ir svarīgs mūsdienu darba vidē?

Mūsdienās darba vide kļūst arvien dinamiskāka, un komandas strādā dažādos apstākļos – attālināti, hibrīdformātā vai globālās komandās. Tāpēc ir būtiski veicināt ne tikai individuālo darbinieku attīstību, bet arī spēju sadarboties kā vienotam veselumam.

Komanda, kurā ir dažādi cilvēki ar atšķirīgām personībām, pieredzi un prasmēm, ir kā dzīvs organisms ar daudzām šūnām, kas veido kopēju veselumu. Dažādība sniedz iespēju pievērsties problēmām no dažādiem skatupunktiem un atrast inovatīvus risinājumus. Personības, no otras puses, nodrošina komandu ar dažādām spējām, kas papildina viena otru.

Lai gan komandas mērķi vienmēr ir svarīgi, dažkārt dažādība un atšķirīgās personības var radīt konfliktējošus mērķus un neskaidras robežas. Šeit noder komandas koučings, kas palīdz precizēt kopējos mērķus un noteikt skaidras robežas, kā arī veicina sapratni un līdzsvaru starp dažādajām personībām.

Efektīva komunikācija ir pamats veiksmīgai komandai. Komandas koučings palīdz veidot atvērtu un uzticības pilnu komunikācijas vidi, kurā ikviens var brīvi paust savas domas un idejas, nebaidoties no negatīvas atsauksmes vai konflikta. Turklāt koučings var nodrošināt arī komunikācijas prasmju apguvi, lai uzlabotu savstarpējo sapratni un sadarbību. Komandas darbs nav statisks process. Tas prasa elastību, spēju pielāgoties mainīgajiem apstākļiem un attīstīties kopā ar komandu. Komandas koučings palīdz stiprināt komandas elastību, veicinot atvērtību jaunām idejām, risinājumiem un pielāgošanos mainīgajiem darba apstākļiem.

Koučinga loma komandas attīstībā

Lai komanda sasniegtu maksimālo potenciālu, svarīgi regulāri novērtēt tās attīstības stadiju un attiecīgi pielāgot pieeju.

Komandas koučings kā instruments izaugsmei

Komandas koučings ir būtisks instruments, kas var palīdzēt komandai attīstīties, uzlabot sadarbību un sasniegt kopējos mērķus. Šeit ir daži iemesli, kāpēc komandas koučings ir noderīgs:

Attīstīt komandas potenciālu: koučings palīdz atklāt un izmantot katra komandas locekļa spējas un potenciālu. Koučs var palīdzēt identificēt stiprās un vājās puses katrā indivīdā un kopā izstrādāt plānu, lai attīstītu nepieciešamās prasmes un kompetences.
Uzlabot sadarbību un komunikāciju: koučings var veicināt labākas savstarpējās attiecības un efektīvāku komunikāciju komandā. Izmantojot dažādas koučinga metodes, komandas locekļi var apgūt efektīvas komunikācijas prasmes, konfliktu risināšanas tehnikas un sadarbības stratēģijas.
Stimulēt mērķtiecību un motivāciju: koučings palīdz komandai noskaidrot un formulēt savus mērķus, kā arī izveidot plānu to sasniegšanai. Ar kouča atbalstu komandas locekļi var izstrādāt konkrētus un sasniedzamus mērķus, kas stimulē viņu motivāciju un veicina pozitīvu attieksmi pret darbu.
Palielināt izturību un elastīgumu: koučings var palīdzēt komandai attīstīt izturību un pielāgošanās spējas, lai tiktu galā ar sarežģītām situācijām un pārmaiņām. Koučs var dot padomus par stresa vadību, koncentrēšanos uz risinājumu meklēšanu un elastīgu domāšanu.
Veicināt atvērtu un uzticīgu vidi: koučings var palīdzēt izveidot atvērtu un uzticīgu vidi komandā, kurā katrs loceklis jūtas brīvi paust savas domas, bažas un viedokļus. Tas veicina atvērtu dialogu, kas ir būtisks efektīvas sadarbības un inovācijas veicināšanai.

Kā koučs palīdz komandai pārvarēt izaicinājumus?

Komandas koučs darbojas kā neitrāls atbalsta punkts, kas palīdz komandai:
✔ Izprast un risināt iekšējos konfliktus.
✔ Izveidot skaidru un strukturētu darba organizāciju.
✔ Ievērot kopīgi nospraustus mērķus un vērtības.

Komandas koučings palīdz komandām būt organizētākām, motivētākām un efektīvāk sadarboties ilgtermiņā.

Kopumā komandas koučings ir efektīvs veids, kā veicināt komandas attīstību, uzlabot sadarbību un sasniegt kopīgos mērķus, nodrošinot individuālu un kolektīvo izaugsmi un veiksmīgu rezultātu sasniegšanu. Ja vēlies uzlabot savas komandas darbu, veicināt saliedētību un attīstīt līderības prasmes, komandas koučings var būt tieši tas, kas nepieciešams Tavai organizācijai!

*koučings kā spējraisība, t.i., veicināt spējas un stiprās puses; komandas attīstīšana. Kouča uzdevums - ar piemērotākajām metodēm virzīt komandu biznesa mērķu sasniegšanai, esot neitrālā pozīcijā, ārpus komandas. Ierasti komandas koučings ir process, kas regulāri jāturpina.

Vai mūsdienās vēl vajadzīgs koučs, ja ir mākslīgais intelekts?

Wed, 12 Feb 2025 08:21:00 +0000

Nenoliedzami, mākslīgais intelekts arvien mērķtiecīgāk nonāk mūsu darba vidē un arī personīgajā dzīvē. Pēc sākotnējās intereses (vai skepses) izkristalizējas jau praktiskākas priekšrocības, un arī pats instruments kļūst arvien pielietojamāks. Patiesi, arī koučingā (atkarībā no tēmas), mentālās veselības tēmās, kā arī praktiskās psiholoģijas jomā var ļoti efektīvi izmantot mākslīgo intelektu (MI), saņemot vērtīgus ieteikumus un risinājumus.

Bet kā paliek ar koučiem un citiem profesionāļiem? Vai mēs nevienam vairs nebūsim noderīgi?

Lai gan MI piedāvā automatizētus ieteikumus un strukturētus risinājumus, cilvēks kā koučs sniedz neaizstājamu emocionālo inteliģenci, empātiju un pielāgotu atbalstu, kas ir būtiski efektīvai personīgajai izaugsmei.

Kāpēc mākslīgais intelekts nespēj pilnībā aizstāt kouču?

Esmu apkopojusi pāris svarīgus ieguvumus, kāpēc (kaut vai papildus MI) ir vērtīgi izvēlēties sadarboties ar kouču - cilvēku:

Koučs kā cilvēks spēj atpazīt emocijas, izrādīt empātiju un kopumā radīt saikni ar savu klientu - tas ir ļoti svarīgi, ka vari uzticēt savas domas un emocijas! Un koučs spēj arī reaģēt uz to, kas netiek pateikts vai uzrakstīts. Profesionālam koučam - cilvēkam, piemīt emocionālā inteliģence un empātija.
Kā cilvēki mēs visi esam sociālas būtnes – cits intensīvāk, cits mazāk intensīvi, bez savstarpējām attiecībām dažādos griezumos neiztikt. Koučs veido uzticības pilnas attiecības, kas bieži vien ir procesa panākumu atslēga! MI spēj dot informāciju, bet ne personisko saikni.
Koučs - cilvēks spēj pielāgoties klienta vajadzībām un personībai – un mēs katrs esam tik dažādi! Katrs cilvēks ir unikāls, un koučs pielāgo savas metodes un savu darba veidu, lai sadarbība būtu efektīva un atbilstoša tieši individuālajiem izaicinājumiem.
Mūs iedvesmo citu cilvēku personīgie stāsti, pieredze un situācijas. Pat, ja to spējam izlasīt vai uzzināt paši (arī izmantojot MI), tikai tiešā saskarsmē koučs iedrošina, arī motivē un atbalsta gūt virzību un sasniegt savus mērķus.
Kouča - cilvēka pamatdarbs ir jautāt, aktīvi klausīties un padziļināt izpratni par detaļām - no visām pusēm. Un vienlaikus koučs spēj sniegt atgriezenisko saiti “šeit un tagad” - tikai koučs-cilvēks ir spējīgs dinamiski pielāgoties klientam un tādējādi radīt unikālu un efektīvu sesiju.
Kad klienta situācija jau ir izaicinoša vai samudžināta, koučs - cilvēks ir ne tikai profesionāls atbalsts, bet arī emocionāli saprotošs sarunas partneris - un tas ir būtiski!

Mākslīgais intelekts spēj sniegt efektīvus rīkus un tehnoloģiskus risinājumus, taču tas neaizvietos kouča emocionālo intelektu, empātiju un spēju pielāgoties klienta unikālajām vajadzībām.

MI spēj sniegt daudz informācijas, spēj automatizēt uzdevumus, tomēr koučs - cilvēks ir neaizstājams, jo ir saiknē ar savu klientu, pauž emocionālo inteliģenci un spēj pielāgoties katra klienta individuālajām vajadzībām.

Ceļš uz laimi: Kā izvairīties no pārmērīga spiediena būt laimīgam

Thu, 26 Sep 2024 13:00:00 +0000

Nesen, kādā pētījumā par laimi, tika secināts, ka laimei ir 2 sejas: vēlme būt laimīgam pati par sevi no vienas puses; bet, ja mēs pārāk daudz pievēršamies savam laimīgumam, piedzīvojam vilšanos un stresu.

Nav šaubu, ka vienmēr cilvēki ir sev jautājuši, kā nodzīvot laimīgu dzīvi un arī centušies rast metodes un līdzekļus savas laimes sasniegšanai. Jau sengrieķu filozofs Epikūrs apgalvoja, ka “tāpēc ir svarīgi visu savu degsmi veltīt tam, kas palīdzēs sasniegt laimi; Jo, ja mums tā ir, mums ir viss, bet, ja mums tā trūkst, mēs darīsim visu, lai to padarītu par savu."

Cauri gadu desmitiem un simtiem tiekšanās uz laimi ir pat daudzu nāciju likuma sastāvdaļa (ASV, Vācija) vai mēraukla (laimes indekss). Laimīgas dzīves vadīšana ir saistīta brīvu personības attīstību, nepārkāpjot citu cilvēku tiesības.

Spiediens būt laimīgam

Laime ir laime, - vai tiešām laimes meklējumi patiesi var būt negatīvi un pārmērīgi?

Bet bieži ir tā, ka aizvien vairāk kādā tēmā iedziļinoties, gribas ignorēt visu pārējo – tas ir kā tunelis, kurā ar laiku kļūst pat pārāk tumšs. Tāpēc psihologi* arvien vairāk pēta, vai nav tā, ka laimes meklējumi paši par sevi palielina stresu un spiedienu, un tāpēc, iespējams, padara cilvēkus nelaimīgākus.

Tiekšanās pēc laimes un rūpes par to ir divas dažādas lietas. Ja izvirzi sev mērķi būt laimīgam, tas nepadara Tevi nelaimīgu, bet pārāk daudz domājot par laimi, tas pasliktina psiholoģisko labsajūtu. Tātad tie, kuri daudz uztraucas par savu laimes līmeni, ir ievērojami mazāk apmierināti ar savu dzīvi.

Laimes blaknes

Laimes meklējumos var patiešām nonākt līdz “pārāk daudz” pakāpei, kas rodas veidojot sevī ieradumu, pārliecināties un pārbaudīt savas laimes sajūtas. Piemēram, kādā brīnišķīgā situācijā, Tu ātri vien vari sevi padarīt nelaimīgu, jautājot sev: “Vai man ar to ir gana? Vai ar to pietiek, lai būtu laimīgs?” Vai es tiešām esmu pietiekami laimīgs, vai ir citi cilvēki, kas jūtas vēl laimīgāki?

Uzdodot šādus pašjautājumus, es vairs nejūtos tik laimīgs, kāds varētu būt, ļaujoties situācijai, notikumiem, emocijām. Un tas ir vilšanās un neapmierinātības avots, jo man ir skumji, ka neesmu tik laimīgs, kā es varētu būt.

Kā nepaklupt un būt pietiekami laimīgam?

Mēs maldīgi domājam, ka laimīgam jājūtas visu laiku. Bet svarīgāk ir pieņemt esošo - ar pieņemošu attieksmi izjust savas emocijas (gan pozitīvas, gan negatīvas), tiekties pēc laimes un vairot savu labbūtību. Un izvairīties no spiediena, kas bieži rodas, salīdzinot sevi ar citiem. Ja Tu esi laimīgs, Tev nevajadzētu gribēt būt vēl laimīgākam!

Laimi meklējot noder un palīdz

sevis pieņemšana,
koncentrēšanās uz sevi, nevis salīdzināšana ar citiem,
un pieticība.

Fokusējot skatu no ārpuses uz iekšpusi un tikai uz to, kas patiešām ir mūsu spēkos šobrīd. Jo laimīgs ir tas, kurš ir apmierināts ar tagadni, lai arī kāda tā būtu.

Kā koučings palīdz laimes meklējumos?

Sistēmiskais koučs var palīdzēt apzināties, kā laimes meklējumi ietekmē mūsu labsajūtu. Ar kouča nodarbībām iespējams iegūt skaidrību par to, kas patiešām rada prieku un apmierinājumu dzīvē, nevis pakļauties sabiedrības spiedienam būt "pastāvīgi laimīgam". Koučings palīdz ne tikai formulēt mērķus, bet arī pieņemt savu emociju daudzveidību un atrast līdzsvaru starp vēlmēm un realitāti.

*Amerikas Psihologu asociācijas pētījums Felicia Zerwas vadībā (1800 dalībnieki, trīs dažādos eksperimentos: ko viņi saprot ar laimi, kā viņi novērtē savu psiholoģisko labsajūtu un vai viņi cieš no depresijas simptomiem).

Dzīves jēga – kā to apjaust, un vai tā mainās?

Tue, 10 Sep 2024 09:11:00 +0000

Tev bija tik daudz motivācijas kādai konkrētai lietai, Tev bija vīzija un mērķi. Tu cēlies no rītiem iedvesmots un saviļņots ar dedzīgu sajūtu sasniegt šos mērķus. Bet kaut kas mainījās… - sapņi nepiepildījās, mērķi palika nesasniegti, un līdz ar to arī aizrautība mazinājās. Var jau būt, ka var vēl kādu laiku iedomāties turpināt aizrauties ar iecerēto, taču kādā brīdī Tu saproti, ka citas lietas sākt aizraut vairāk. Kur zudis iecerētais un kur palikusi dzīves jēga?

Ko Tu vēlies patiesībā?

Iespējams, ka ik pa laikam uzdod sev jautājumu: "Ko es patiesībā vēlos?" un arī zini, ka atbildēt uz to sev nav tik vienkārši. Un, sākot prātot, ko patiešām gribi, nonāc pie pārdomām par dzīves jēgu.

Mēs parasti zinām, ko nevēlamies. Jo īpaši, pavisam vienkāršās ikdienas tēmās – nepatīk karstums, nepatīk auksta ziema, gribas izlaist tikšanos ar draugiem, tā vietā mierīgi mājās atpūsties. Bet vai tas bija pareizs lēmums, jo varbūt gribas visu?

Interesanti, ka, ja mēs zinām, ko negribam, rūpīgi padomājot, mēs varam izlobīt arī "ko mēs gribam".

Pamēģini:

Uz lapas kreisajā kolonnā pieraksti lietas, kuras negribi, kas nepatīk un ko nevēlies: piemēram, man nepatīk garlaikoties; man nepatīk, ja kāds kavējas, negribu braukt ar sabiedrisko transportu uz darbu, utt. – saraksts var būt bezgalīgs.
Un lapas labajā pusē ieraksti precīzus pretstatus. Minētajā piemērā - man patīk izklaidēties (minot konkrētāk, kā); man patīk punktualitāte; man patīk uz darbu braukt ar rolleri vai riteni…

Tagad Tu spēcīgāk būsi definējis to, ko vēlies, pie tam aizvien papildinot šo sarakstu, nostiprini sevī apziņu par to, kas Tev tiešām ir svarīgi. Šie “vēlos/gribu/patīk” kalpo kā mazas bākas, kā mazi starpmērķi Tavā ceļā.

Ir svarīgi pieturēties pie tā, par ko esi pārliecināts, un kas saskan ar Tavām vērtībām.

Dzīves jēga mainās līdz ar tās uzdevumiem

Lai arī bieži vien mēs vēlamies, lai dzīves jēga būtu nemainīgs lielums, tas patiesībā mainās, tādēļ iesaku paraudzīties uz to savādāk:

Tas, ko Tu vēlies no dzīves un pati dzīves jēga ir kā saknes, kas ir pietiekami dziļas, lai tad, kad parādās šķēršļi, rodas neparedzētas situācijas, motivācijas zudums, arī notikumi (pozitīvi vai negatīvi), tās Tevi noturētu un arī pielāgotos. Tu veidojies un dzīves jēga pielāgojas jauniem apstākļiem un uzdevumiem, tuvinot Tevi tam, ko vēlies no dzīves.

Jo patiesībā Tu zini, ko vēlies, atliek tik elastīgi to pielāgot neparedzamai dzīves daļai (un tādi neparedzamie notikumi jau ir un būs!)

Ja esi pārdomās par savas dzīves jēgu vai saviem pazudušajiem mērķiem; ja Tevi nomāc dzīves šķēršļi un zudusi motivācija to pārvarēšanai, sistēmiskais koučs var palīdzēt. Mērķtiecīgi un ar redzējumu no citu skatupunkta es kā sistēmiskais koučs atbalstīšu Tevi izvētīt līdzšinējos sapņus un mērķus, tā, lai jaunie ir tā vērti un atbilstīgi Tavai dzīves jēgai.

Sistēmiskais koučings piedāvā holistisku pieeju, lai apzinātos savas dzīves jēgu un pielāgotu mērķus saskaņā ar to.

Sistēmiskā kouča nodarbības ir veids, kā mērķtiecīgi analizēt un pārdomāt savus sapņus, lai atklātu, kas Tev patiešām ir svarīgi, un palīdzētu atgriezties pie tā, kas Tevi aizrauj. Koučings var būt vērtīgs atbalsts, lai, raugoties no dažādiem skatpunktiem, atkal rastu virzienu dzīvē.

Komandas komunikācija: Kā to uzlabot un veidot atvērtu un saskaņotu darba vidi

Tue, 23 Apr 2024 13:54:00 +0000

Savstarpējā komunikācija visās savās dažādajās izpausmēs (sarunas, norādījumi, e-pasti, ziņas, arī

emocijzīmes un ķermeņa valoda, žesti)ir kā dzinējs, kas padara komandas darbu plūstošu un

efektīvu. Tas nav tikai vienkāršs dialogs starp komandas locekļiem, bet gan komplekss process, kas

ietver informācijas apmaiņu, sapratni, motivāciju un sadarbību.

Efektīva komunikācija ir pamats veiksmīgam komandas darbam.

Patiesa, atvērta un laba komandas komunikācija uzņēmumā veicina:

1. SAPRATNI UN SASKAŅOTĪBU: Pareiza un skaidra informācijas plūsma (mutiski vai rakstveidā)

palīdz visiem komandas locekļiem saprast kopējos mērķus, uzdevumus un gaidāmo rezultātu.

2. UZTICĪBU UN ATVĒRTĪBU: Labi veidota komunikācija veicina uzticību un atvērtību starp

komandas locekļiem, kas ir būtisks faktors sadarbības un produktivitātes veicināšanā.

3. MOTIVĀCIJU UN IESAISTĪŠANOS: Labi izstrādāta komunikācijas stratēģija vai noteikumi palīdz

motivēt komandas locekļus, veicina iesaistīšanos un liek justies svarīgam un novērtētam.

Kāpēc bieži komunikācija pieklibo?

Lai gan visiem zināms, ka savstarpējā komunikācija ir svarīga, bieži vien iesaistītie izjūt tās trūkumu,

kas var radīt negatīvas sekas:

➜ Nesaprašanās, pārpratumi un nekonsekvence: Neprecīza vai nepietiekama informācijas

nodošana var izraisīt pārpratumus un nekonsekvenci, kas savukārt var novest pie nepareizas

rīcības vai rezultātu sasniegšanas aizkavēšanās.

➜ Konflikti un neuzticība: Nepietiekama komunikācija var novest pie liekām domstarpībām vai

konfliktiem, neuzticību starp komandas locekļiem, kas ietekmēs sadarbību un veiksmīgu

rezultātu sasniegšanu.

➜ Samazināta kopējā darba motivācija un produktivitāte: Ja komunikācija nav efektīva, tas

neizbēgami noved pie motivācijas un produktivitātes zuduma, jo komandas locekļi var justies

nejēdzīgi vai nevajadzīgi.

Nereti tieši darba rezultātos, piemēram – projektu izpildes kvalitātē, iesaistīto kolēģu attiecībās, klientu apmierinātībā - ir pamanāms, cik laba un cik funkcionējoša vai disfunkcionējoša ir komandas komunikācija.

Ja kopumā komandā ir sūdzības par:

nevienlīdzīgu darba sadalījumu vai darbu atkārtošanos/ dublēšanos
sliktu darbu plānošanu
nepietiekamiem rezultātiem
sliktu atgriezenisko saiti no klientiem vai sadarbības partneriem
stresa pilna darba vidi
zemu kolēģu iesaistes līmeni,

... ir laiks restartēt un uzlabot savstarpējo komunikāciju.

Neatkarīgi no komandas darba stila (klātienē, hibrīdi vai attālināti), kopīgs skatījums komandas koučinga vai treniņu veidā, liks veselīgi un kritiski paraudzīties uz esošo komunikāciju un veicinās savstarpējo sadarbību neatkarīgi no amatiem un lomām. Tas kalpo kā labs restarta pakāpiens labākai un efektīvākai, praktiskai saskarsmei, pat, ja līdz šim teorija ir zināma. Vienmēr ir labi atsākt no jauna!

Un vislabāk komandas komunikāciju var uzlabot esot paraugam – iedrošiniet viens otru paust

viedokli un iesaistīties komandas komunikācijas uzlabošanā!

Īsas, praktiskas un mums visiem noderīgas dzīves patiesības

Tue, 26 Sep 2023 12:00:00 +0000

Dažkārt vienkārši ieteikumi vai padomi spēj mainīt mūsu dzīvi.

Jautājumi sev 5 dažādās dzīves situācijās

Ja sociālie mediju lietošana tevī izraisa nepatīkamu spiedienu vai veicina iekšējo neapmierinātību, vai pat nedrošības sajūtu, katru reizi, kad vēlies atvērt Instagram, Facebook, citus saziņas kanālus, uzdod sev jautājumu:

Kāpēc es te esmu?
Ko tieši es te vēlos?

Bailes ir slikts padomdevējs un slikts pavadonis. Neļaujies tām, bet uzdod sev jautājumu:Vai tas, no kā es baidos, ir patiesība, vai tie ir fakti?

Vai problēma patiešām ir problēma?
Un kā būtu, ja beigās viss tomēr būs labi?

Neviens no mums nespēj lasīt citu domas, tāpēc vienmēr daudz labāka komunikācija, ja paudīsi savas vajadzības (atceroties, ka tikpat liela nozīme ir toņkārtai):

Kādas ir manas vajadzības?
Kas ir tas, ko es vēlētos no otra un ko otrs man var dot?

Īpaši, ja esi tendēts uz perfekcionismu, ir vērts daudz vairāk ieskatīties sevī –

Kas es esmu, kad nav neviens cits?
Kā es ar sevi iepazīstinātu, neminot savu nodarbošanos vai to ko daru (neminot amatu, lomu - mamma, sieva, utml.)?
Ko es par sevi domāju un kāds esmu, neatkarīgi no citu uzmanības un novērtējuma?

Ja esi iestrēdzis savās emocijās kā slazdā (piemēram, šaubās, pašpārmetumos, nedrošībā, uztraukumā vai citās emocijās), uzdod sev jautājumu:

Vai tā ir sajūta, vai realitāte?
Ja šī sajūta dotu kādu labumu, kas tas būtu?
Kurās dzīves situācijās šīs emocijas, šī problēma man neparādās? Un ko tad es daru?

Kas mums traucē dzīvot labu, kvalitatīvu un laimīgu dzīvi? 2. daļa

Fri, 15 Sep 2023 14:00:00 +0000

Vai Tev citi liekas laimīgāki nekā tu?

Vai Tev liekas, ka viņiem viss izdodas veiksmīgāk nekā Tev?

Vai varbūt jau sen klusībā ilgojies pēc kaut kā, kas Tavu dzīvi izmainītu, bet nezini, kas tas varētu būt? Un kaut arī zini, kādus mērķus vēlies sasniegt, kaut kas ik pa laikam bremzē?

Šis ir turpinājums raksta pirmajai daļai, kurā atklāsim atlikušos šķēršļus jeb bremzētājus, kas mūs attur no apmierinātas un laimīgas dzīves uztveres.

Bail kļūdīties

Bieži vien bremzētājs ir mūsu pašu bailes kļūdīties, tomēr tādejādi mēs paliekam turpat uz vietas un nekas nemainās (kamēr pasaule & notikumi rit savu gaitu). Mēs uztveram kļūdas kā izgāšanos un sākam sevi pārlieku šaustīt. Vērtīgāk ir mācīties no kļūdām, izanalizēt, lai tās neatkārtotu, un būt gatavam augt un pašattīstīties.

Vienpatība

Vai tev ir laiks, kurā esi pilnīgi viens pats un tev nav garlaicīgi, un kurā tu jūties pat komfortabli? Nereti mēs neko ilgi tādu vienpatību neizturam, jo baidāmies no nepatīkamajām izjūtām vai šaubām, kas tad piezogas. Tomēr arī šīm emocijām ir sava nozīme un jēga. Saprotot to, kas mani attur, es varu mācīties tikt ar to galā. Tādēļ tāds vientulīgais laika brīdis, kaut arī nepatīkams, ir laba augsne, ja esmu gatavs augt.

Kontroles zaudēšana

Mums katram ir savs dzīves lauciņš, par kuru esam saimnieki un noteicēji. Bet, ja situācija vai lomas mainās, rodas nemiers un liekas, ka viss “slīd ārā no rokām”, kontrole zūd (par sevi un saviem notikumiem, arī par citiem…). Uzticēties notikumiem un uzticēties citiem cilvēkiem paver jaunas iespējas un jaunas situācijas – un tas automātiski nenozīmē negatīvo. Ļaujoties jaunajam un nesaplānotajam, man rodas manas dzīves papildinājums, jauna pieredze,- un to var mācīties uztvert kā ieguvumu.

Bail pašam no sevis

Bieži vien mēs nobīstamies paši no sevis, - no savām spējām, zināšanām un vēlmēm. Būt autentiskam sākotnēji prasa no sevis drosmi, bet tas ir tā vērts. Pat, ja Tev tāpēc mainās paziņu loks un kādam atsaki, tas ir skaidrs solis un “Jā” sev pašam!

Mantas & lietas

Ir kārdinoši ticēt, ka, ja man būs tas vai šis, tad es būšu laimīgs. Tomēr secība ir tieši otrāda: mūsu laimes sajūta nav atkarīga no naudas kontā vai īpašuma, un mūsu identitāte nav mums piederošās lietas. Lai nonāktu līdz lieliem mērķiem (t.sk., lietām & mantām), sāc soli pa solim, pa pakāpienam. Svarīgāk ir būt laimīgi apmierinātam starpposmos un etapos, un tā aizvien sasniedzot to, pēc kā tiecies.

Lai laimi sabremzētu, iemeslu ir gana 😊 Bet, apzinoties to, kas tevi bremzē, vari spert nākamo soli un sākt mainīt savu uztveri, savas domas vai rīcību un – kāpināt savu apmierinātību. Un atceries, ka katram jau ir savas laimes recepte!

Roku uz sirds, - cik apmierināts tu šobrīd ar sevi esi? Vai zini, kas ir tavi “bremzētāji”?