Ko es varu kontrolēt? Tikai sevi un savas personīgās robežas - un tas ir vairāk, nekā Tev šķiet
Ir brīži, kad pamani - lielākā daļa iekšējā nemiera nerodas no paša notikuma, bet no nozīmes, ko tam piešķir. To veido Tavas domas, pieņēmumi un mēģinājumi izskaidrot, kāpēc otrs rīkojies tieši tā, ne citādi.
Mēs bieži dzīvojam ar klusu pārliecību, ka miers iestāsies tad, kad citi kļūs saprotošāki, pieejamāki, konsekventāki vai vienkārši - citādi. Tāpēc gaidām atbildes, paskaidrojumus un reakcijas. Iekšēji pielāgojamies, cerot, ka tas kaut ko izlīdzinās.
Mēģinājums kontrolēt nekontrolējamo
Bieži vien tas, ko mēs uzskatām par attiecību sarežģītību, patiesībā ir nogurums no pastāvīgas pielāgošanās citiem. Nogurums no mēģinājumiem paredzēt. Nogurums no vēlmes neizjaukt. Nogurums no iekšējās spriedzes, kas rodas, kad nezinām vai drīkstam palikt pie sevis.
Šis mehānisms īpaši spilgti atklājas darba vidē, piemēram, sapulcē Tu izsaki ideju, pie kuras esi nemitīgi strādājis, taču Tavs kolēģis to noraida ar īsu, skeptisku komentāru. Telpa kļūst saspringta un Tu iekšēji sāc sevi analizēt - vai izklausījos nepārliecinoši? Vai arī nepietiekami sagatavojos - varbūt vispār nevajadzēja runāt?
Taču tajā brīdī realitāte ir vienkārša - otrs cilvēks izteica savu skatījumu. Tu vari izvēlēties precizēt domu vai atstāt to kā ir, bet Tu nevari kontrolēt viņa reakciju - Tu vari kontrolēt tikai to, kā tas ietekmē Tavu pašvērtējumu.
Kādā brīdī kļūst skaidrs, ka kontrole pār citiem cilvēkiem nekad nav bijusi reāla. Tā bija vien stratēģija, kā mēģināt justies drošāk pasaulē, kas ne vienmēr ir ērta vai paredzama.
Klusā robeža, kas neko nepaskaidro
Robežas bieži tiek pārprastas kā skaļi paziņojumi vai skaidri formulēti noteikumi, taču praksē visdziļākās robežas ir tās, kuras nav jāaizstāv ar vārdiem.
Tā ir atturēšanās no liekas reakcijas, tā ir spēja nepaskaidrot sevi tad, kad tas nav nepieciešams. Tā ir izvēle neiesaistīties sarunās, kurās Tu jau zini, ka atkal nāksies sevi ierobežot.
Arī profesionālajā vidē tas var nozīmēt pavisam konkrētu rīcību. Ja kolēģis regulāri kavē termiņus, Tu vari vai nu pārņemt viņa atbildību un klusi glābt situāciju, vai arī skaidri definēt savas robežas - vienojies par termiņu, atgādini par to un nepieņem citu pienākumus. Tas nav konflikts, bet struktūra. Tu nevari kontrolēt viņa darba stilu, Tu vari kontrolēt tikai to, cik daudz tas ietekmē Tevi un Tavu stabilitāti.
Kad Tu pārstāj uzreiz reaģēt uz katru skatienu, komentāru vai klusēšanu, Tu pamani, cik daudz enerģijas līdz šim tika iztērēts ārpusē - mēģinot saprast, labot vai darīt to, kas patiesībā Tev nebūtu jādara.
Par varu, ko mēs atdodam nepamanot
Citi cilvēki sāk mūs ietekmēt nevis tāpēc, ka viņiem būtu reāla vara pār mums, bet tāpēc, ka mēs paši viņiem to piešķiram - bieži cerībā, ka tas palīdzēs saglabāt līdzsvaru un apmierinās visus. Mēs gaidām, ka viņi rīkosies nobrieduši, spēs sevi paskaidrot un būs konsekventi.
Un, kad tas nenotiek, vilšanās rodas ne tikai par viņiem, bet arī par sevi. Mēs sākam sev jautāt: vai esmu pārāk prasīgs? Vai esmu pārāk jūtīgs?
Ne katrs cilvēks spēj izprast tās dziļās iekšējās telpas, kurās mēs dzīvojam ik dienu. Brīdī, kad pārstāj gaidīt no otra to, ko viņš nespēj Tev dot, Tu atgūsti spēju atgriezties pie sevis - bez rūgtuma, bez cīņas un bez vajadzības kaut ko pierādīt.
Kontrole, kas patiesībā ir izvēle
Vienīgais, ko Tu vari kontrolēt, ir tas
kur Tu ieguldi savu enerģiju,
kam Tu atbildi un kam nē,
kam Tu ļauj sevi ietekmēt,
un kam Tu vienkārši ļauj būt.
Šī attieksme nav vienaldzība, pilnīgi pretēji - tas ir briedums, kurā Tu vairs nemēģini pārvaldīt pasauli, bet mācies tajā dzīvot, paliekot kontaktā tikai ar sevi. Jo mazāk Tu centies kontrolēt citus, jo vairāk viss kļūst skaidrs - ne tāpēc, ka citi mainās, bet tāpēc, ka Tu pats vairāk nepazūdi. Un tieši šī klusā, nelielā darbība ir visstiprākā robeža, kādu iespējams novilkt.
Ja pamani, ka pārlieku bieži mēģini saprast, pielāgoties vai noturēt līdzsvaru attiecībās, kurās daudz kas nav Tavā kontrolē, atceries - Tev nav jāuzņemas citu cilvēku reakcijas, izvēles vai emocionālie procesi.
Iekšējais miers sākas brīdī, kad Tu atgriezies pie savām robežām, savas atbildības un savas ietekmes lauka.
Es, spēka un sistēmiskais koučs Doloresa Volkopa, savā darbā palīdzu cilvēkiem atšķirt, kas patiešām ir viņu ietekmē, atgūt iekšējo stabilitāti un veidot attiecības ar sevi un citiem, kurās nav jāzaudē sevi.