Taisnība vai harmonija? Psiholoģiskā noturība attiecībās - izvēle starp virsroku un laimi
Vai esi piedzīvojis brīdi, kad kāda situācija Tevi burtiski “uzvelk” - rodas spriedze, aizkaitinājums vai pat dusmas, un šķiet, ka vienīgais pareizais solis ir panākt savu - izskaidrot savu skatījumu un aizstāvēt savu nostāju neatkarīgi no sekām?
Atceries tādu situāciju un uzdod sev šos jautājumus:
Vai es pats varu šo situāciju ietekmēt? Ja jā, tad kā tieši es to varu darīt un vai šis ieguldījums (laiks, enerģija, emocijas) patiešām būtu tā vērts?
Ja atbilde ir nē, tad pareizais solis nav cīņa, bet mēģinājums pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir.
Ikdienas komunikācija un iekšējā spriedze
Ikdienā mēs bez īpašas piepūles izsakām gandrīz 15 000 vārdu, un līdz ar to nepārtraukti sastopamies ar izvēli - kad runāt, kad aizstāvēt savu viedokli un kad tomēr apstāties, ļaujot lietām vienkārši būt. Īpaši jaunības maksimālisma laikā, ir dabiska vēlme aizstāvēt savu skatījumu, panākt taisnību un pierādīt, ka tieši mūsu redzējums ir pareizais. Ar gadiem šis spars bieži kļūst mierīgāks, un mēs vairs ne vienmēr steidzamies cīņā, lai gan dziļi sevī joprojām jūtam vajadzību aizstāvēt savus ideālus.
Attiecībās ar cilvēkiem, jo īpaši starp tādiem, kam ir rakstura atšķirības, palīdz vienkāršs, bet būtisks jautājums: “Vai Tu gribi panākt savu taisnību vai harmoniju?’’
Arī darbā ar klientiem nereti atklājas, ka komunikācijas nesaskaņas darbā vai mājās rada stresu, nogurdina cilvēkus un pakāpeniski rada spriedzes uzkrāšanos, kas vēlāk var detonēt un kļūt par kaut ko nopietnāku. Ārēji viss var šķist pieklājīgi un pat apmierinoši, bet iekšēji gruzd sajūta, ka otrs nesaprot, un rodas doma - cik skaidri man tas vēl jāsaka?
Mēs nevaram mainīt citus - tikai savu attieksmi
Ir skaidrs, ka nevar izmainīt katru savu kolēģi, priekšnieku vai ģimenes locekli. Mēs varam mainīt tikai savu attieksmi. Bet kā?
Pirmais solis šajā virzienā ir apzināties savas uzvedības motīvus - kas man šajā situācijā ir svarīgs, kādas vajadzības es aizstāvu, vai mani vada principialitāte un ideālisms. Ja šie motīvi ir spēcīgi, pieņemt apstākļus un citus cilvēkus tādus, kādi tie ir, kļūst grūtāk, jo šķiet, ka, piekāpjoties, mēs nododam paši sevi.
Un mūsos katrā ir arī elastīga daļa, kas spēj pieņemt otru ar visu viņa atšķirīgumu. Pasaule nav tikai melna vai balta, nav tikai nulle vai simts. Skatoties plašāk, mēs nezaudējam savus motīvus, bet padarām tos elastīgākus, ļaujot apmierināt savas vērtības un vienlaikus pieņemot to faktu, ka otrs cilvēks vienkārši ir tāds, kāds viņš ir, vai ka konkrētā situācija ir tāda, kāda tā ir.
Akceptējot šo realitāti, situācijas parasti atslābst, un iekšējā spriedze mazinās. Izlemjot otru vairāk “neaudzināt” un nepārveidot pēc sava prāta, mēs padarām savu ikdienu vieglāku, jo atbrīvojam fokusu un enerģiju tam, ko patiešām spējam ietekmēt.
Manā izpratnē harmonija vai laime ir tam cilvēkam, kurš spēj atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un pretošanos, kurš nepadodas pārāk ātri, bet arī necīnās pārāk ilgi.
Jautājums - “Savu taisnību vai harmoniju?” - īstajā brīdī palīdz piebremzēt un izvērtēt: vai patiešām vēlos upurēt savu un citu mieru, lai par katru cenu pierādītu savu taisnību un panāktu savu, vai tomēr man svarīgāka ir harmonija attiecībās.
Harmonija sākas ar realitātes pieņemšanu
Tieši nosvērta pieņemšana ir viens no reziliences jeb psiholoģiskās noturības stūrakmeņiem.
Rezilience nozīmē spēju atgūties pēc satricinājumiem, saglabāt iekšējo elastību un atjaunot līdzsvaru arī tad, kad nespējam kontrolēt ārējos apstākļus.
Interesanti, ka šis jēdziens sākotnēji nāk no fizikas, kur tas apzīmēja materiāla spēju pēc deformācijas atgriezties sākotnējā formā. Psiholoģijā tas nenozīmē, ka cilvēks necieš vai nekad nepiedzīvo grūtības, bet gan spēju pēc spiediena atjaunot līdzsvaru - nevis kā akmenim, kas paliek ciets un neelastīgs, bet drīzāk kā priedei, kas vētrā lokās, bet nelūzt.
Psiholoģiskā noturība veidojas brīdī, kad Tu pārstāj mēģināt mainīt citus un sāc apzināti izvēlēties savu attieksmi, robežas un reakciju. Tieši tur rodas iekšējais līdzsvars, kas ļauj būt attiecībās bez pastāvīgas spriedzes. Esmu sistēmiskais koučs Doloresa Volkopa un ja jūti, ka Tev nepieciešama saruna - uzraksti.